Guntis Bojārs: Lai sasniegtu mērķus, svarīga ir komanda

 

Guntis Bojārs par savu darbu žurnālistikā ir saņēmis godalgas gan Latvijas, gan starptautiskā līmenī. Viņš allaž uzsver, ka viena no viņa panākumu atslēgām ir veiksmīga komanda. Kā tādu izveidot? Viena no atbildēm uz šo jautājumu slēpjas Gunta jaunajā projektā – Bojāra spēles. Sarunā noskaidrosim, kādas spēles aizrauj pašu Gunti Bojāru un uz kādām viņš aicina visus citus.

 

Kas īsti ir Bojāra spēles? 

Tā ir iespēja ikvienam uzņēmuma kolektīvam piedalīties savstarpējā sacensībā, kas palīdz attīstīt komandas garu. Tieši tāds ir galvenais šo spēļu mērķis – saliedēt komandu, izceļot katra tās dalībnieka stiprās puses un nozīmi. Esmu padomājis, lai katra spēle būtu kā intelektuāls izaicinājums, kurā vienlaikus tiek jautri kopā pavadīts laiks. Manuprāt, katram uzņēmuma vai nodaļas vadītājam ir vērts pavērot savus darbiniekus spēles laikā – te lieliski ir redzams, kurš ir gatavs uzņemties atbildību, kuram ir labākās pārliecināšanas spējas, bet kurš ir darba darītājs. Tas noteikti pēc tam noder ikdienā, sadalot darba pienākumus. 

 

Kāpēc tieši spēļu formāts? 

Spēle kā žanrs ir lielisks! Tā vienmēr aizrauj, rada sacensības garu un attīsta mērķtiecību. Tā nav lekcija, kurā katrs kaut ko sēž un pieraksta, te ir enerģija, aizrautība un azarts. Un kas nav mazsvarīgi - spēles māca arī plānot laiku, un es esmu plānošanas fans... Tā var izdarīt vairāk! Bez plānošanas es daudzas "Aizliegtā paņēmiena" operācijas nemaz nevarētu "pacelt".

 

Vai tu pats spēlē spēles?

Man patīk domāt, meklēt risinājumus, izdomāt stratēģiju – tieši tāpēc jau darbojos šajā profesijā. Ja es pats nebūtu šīs spēles izdomājis, es noteikti gribētu tajās piedalīties. Arī stāstu veidošanu žurnālistikā reizēm uztveru kā spēli – ir jāpārbauda, vai sākotnēji izvirzītās hipotēzes apstiprinās, jāpielieto dažādas viltības, lai sasniegtu cerēto mērķi. 

 

Kā top spēles?

Citi brīvajā laikā raksta grāmatas, man patīk izdomāt spēles. Tas ir radošs piedzīvojums. Parasti ir pat grūti visas manas idejas ietilpināt vienā spēlē – Centrāltirgus spēlei, piemēram, biju izdomājis ap 50 uzdevumus, taču skaidrs, ka spēlei atvēlētajā laikā neviens tos visus nepaspēs izpildīt. 

 

Pirmās spēles jau ir aizvadītas. Kādi ir novērojumi par kolektīviem? 

Spēles sākums visiem šķiet sarežģits, bet, kad sāk domāt un analizēt, seko aizrautība un azarts. Vērojot dalībniekus no malas, redzu, ka viņi visi viens otru it kā pazīst, bieži vien ikdienā strādā vienā telpā un sarunājas, taču neprot sadarboties. Katrs kaut ko savā nodabā risina. Reizēm pietrūkst pavisam nedaudz – ir jāpastāsta savs risinājums citiem un izveidosies komanda. Spēle ilgst vairākas stundas un parasti ar to ir pietiekami, lai rezultātā visi būtu priecīgi, gandarīti un justos kā komanda. 

 

Pamanu arī paaudžu atšķirības. Spēlē “Gleznu mednieki un apsargs” kā viens no rekvizītiem ir disku atskaņotājs, kas nu jau ir salīdzinoši novecojusi ierīce. Gadās, ka jauni, izglītoti darbinieki ierauga to un brīnās, kā to var atvērt vaļā. Arī to var iemācīties Bojāra spēlē!